Liepu soli visapkārt istabai; milzīgs galds zem svētbildēm goda kaktā; plata krāsns ar aizkrāsnīm, iedobumiem un izdobumiem, klāta krāsainiem, raibiem podiņiem, — viss tas bija ļoti pazīstams mūsu diviem jaunekļiem, kas nāca katru gadu mājās brīvdienās, — nāca tāpēc, ka viņiem nebija vēl zirgu un tāpēc, ka nebija parasts atļaut skolēniem jāt jāšus. Viņiem bija tikai gari čupri, aiz kuriem viņus varēja izplucināt katrs kazaks, kas nēsāja ieroci. Buļba tikai uz viņu beigu izlaidumu nosūtīja viņiem pretī no sava ganāmpulka jaunu ērzeļu pāri.

Buļba dēlu atbraukšanas gadījumā lika sasaukt visus sot- ņikus un visus pulka priekšniekus, kas vien bija mājās: un kad atnāca divi no viņiem un jesauls Dmitro Tovkačs, viņa vecs draugs, viņš tūlīt tiem stādīja priekšā dēlus, sacīdams: «Nu paskatiet, kas par puišiem! Sūtīšu viņus drīz uz Seču.» Viesi apsveica ir Buļbu, ir abus jaunekļus, un sacīja viņiem ka tie dara pareizi un ka nav labākas skolas jaunam cilvēkam kā Aizkrāces Seča.

«Nu tad, brāļi pani, sēdieties katrs, kur kurajam labāk, pie galda. Nu, dēliņi! vispapriekšu iedzersim sīvo!» tā runāja Buļba, «dievs svētī! Esiet sveiki, dēliņi: ir tu, Ostap, ir tu, Andrij! Lai nu dievs dod, ka jūs vienmēr karā būtu veikli! ka jūs pagānus sistu, un turkus sistu, un tatarus sistu; un ja arī poļi kaut ko uzsāktu pret mūsu ticību, sitiet tad arī poļus.