Nu, pasniedz savu glāzīti; ko, vai nav labs sīvais? Bet kā ir latiniski sīvais? Ta ta, dēliņ, muļķi bija latiņi: viņi pat nezināja, ka pasaulē ir sīvais. Kā, lūk, to sauca, kas latiņu pantus rakstīja? Es grāmatā neesmu stiprs, un tāpēc arī ne­zinu: Horacijs vai?

«Redz, kāds tas tēvs!» nodomāja pie sevis vecākais dēls Ostaps; «visu vecais suns zina, un tad vēl izliekas.»

«Es domāju, archimandrits jums nedeva ne paostīt sīvā,» turpināja Tarass. «Un atzīstieties, dēliņi, vai stipri jūs pēra ar bērza un svaigiem ķirša žagariem pa muguru un pa visu ko, kas vien kazakam ir? Bet varbūt, tā kā jūs esat kļuvuši jau pārāk gudri, varbūt jūs pat ar ādas pletnēm pēra? Varbūt ne tikai sestdienās, bet tika arī trešdienās un ceturtdienās?»

«Nav ko pieminēt, tēvs, kas ir bijis,» atbildēja vienaldzīgi Ostaps, «kas bijis, tas pagājis!»

«Lai tagad palūko!» sacīja Andrijs, «lai tik tagad kāds pieduras. Lai tik tagad pagadās kaut kādi tatari, tad viņi zinās, kas par rīku ir kazaka zobens!»

«Labi, dēliņ! nudien, labi! Ja jau nu tad uz to iziet, tad arī es ar jums braucu! nudien, braucu. Kādu velnu man te gai­dīt? Lai es kļūtu par griķu sējēju, māju kopēju, lai uzmanu aitas un cūkas un bābojos ar sievu? Lai tak viņa izput: es esmu kazaks, negribu! Kas par to, ka nav kara? Es braukšu ar jums uz Aizkrāci tāpat — izklaidēties. Nudien, braukšu!» Un vecais Buļba mazpamazām iekarsa, iekarsa, beidzot sa­niknojās pavisam, piecēlās no galda un, iecirties, piesita ar kāju.