«Rītu braucam! Kādēļ atlikt? Kādu naidnieku mēs te iztupēsim? Kam mums šī būda? Ka"tn mums viss tas? Kam šie podi?» To sacījis, viņš sāka dauzīt un svaidīt podus un pudeles. Nabaga vecīte, kas bija jau pieradusi pie tādām sava vīra izdarībām, visā skumji noraudzījās, sēdēdama uz sola. Viņa nedrīkstēja nekā sacīt; bet, izdzirdusi viņai tik briesmīgo lēmumu, viņa nespēja novaldīt asaras; viņa uzlūkoja savus bērnus, ar kuriem viņai draudēja tik drīza šķiršanās, — un neviens nebūtu spējīgs aprakstīt visu viņas sāpju kluso spēku, kas, šķita, drebēja viņas acīs un drudžaini sakniebtajās lūpās. Buļba bija briesmīgi stūrgalvīgs. Tas bija viens no tiem raksturiem, kādi varēja rasties tikai grūtajā XV gad­simtā Eiropas pusnomadu stūri, kad visa pirmatnējā dien­vidus Krievija, savu kņazu pamesta, bija izpostīta, līdz pamatiem nodedzināta mongoļu laupītāju nepārtrauktajos iebrukumos; kad, zaudējis māju un pajumti, cilvēks te kļuva varonīgs; kad krāsmatās, bargu kaimiņu un mūžīgu briesmu apdraudēts, viņš apmetās un pierada lūkoties tām tieši acīs, aizmirstot, vai pasaulē vispār ir kādas bailes; kad kaujas liesma apdvesa seno, mierīgo slavu garu un radās kazaki — plašs, vaļīgs krievu dabas vēriens, un kad visas up­malas, pārceltuves, krastu lēzenās un ērtās vietas bija sētin piesētas kazakiem, kuru lielo skaitu neviens nezināja, un viņu drosmīgie biedri varēja ar pilnām tiesībām atbildēt sultanam, kas bija vēlējies zināt to skaitu: «Kas viņu zina! pie mums viņi izkaisīti pa visu stepi: kur bairaks, tur kazaks» (kur mazs pauguriņš, tur jau arī kazaks).