— No valodas nav ne velna! Bet saistoši. Saistoši, ka tevi velns parautu (tas ir, mani)! — sauca vecākais, notiesādams aukstogaļu, ko bija gatavojusi Dusja.
Trešajā vakarā uzradās vēl viens cilvēks. Arī literāts — jauns un mefistofelisks no vaiga, ar kreiso aci šķielējošs, neskuvies. Teica, ka romāns slikts, bet izrādīja vēlēšanos noklausīties ceturto un pēdējo daļu. Bija vēl kāda šķirtene un viens ar ģitāru futrālī. Sinī vakarā guvu daudz noderīga. Mani kautrīgie biedri no «Kuģniecības» pierada pie plašākas sabiedrības un izteica arī savas domas.
Viens teica, ka septiņpadsmitā nodaļa izstiepta, otrs — ka Vaseņkas raksturs neesot uzzīmēts pietiekami reljefi. Gan vienam, gan otram bija taisnība.
Ceturtais un pēdējais lasījums notika nevis pie manis, bet pie jaunā literāta, kurš tik izveicīgi sacerēja stāstus. Te bija jau cilvēku divdesmit un es iepazinos ar literāta vecmāmiņu, ļoti patīkamu večiņu, kuras sejā neiederējās tikai viens — izbīļa izteiksme, kas nez kāpēc nepameta viņu visu vakaru. Bez tam redzēju aukli, kura gulēja uz lādes.
Romāns bija nolasīts. Un tad notika katastrofa. Klausītāji visi kā viens sacīja,'ka romānu nevarēšot nodrukāt tāpēc, ka to nelaidīšot cauri cenzūra.
Es pirmo reizi izdzirdu šo vārdu un tikai tad apjēdzu, ka, romānu sacerēdams, ne reizi netiku padomājis, vai to laidīs vai nelaidīs cauri.