Sāka viena no dāmām (pēc tam uzzināju, ka arī viņa ir šķirtene). Viņa teica tā:
— Sakiet, Maksudov, — vai jūsu romānu laidīs cauri?
— Nē, nē, nē, — iesaucās vecākais literāts, — nekādā ziņā! Par «cauri laišanu» nevar būt ne runas! Uz to nemaz nav ko cerēt. Vari neuztraukties, vecais, — nelaidīs cauri.
— Nelaidīs! — galda īsais gals korī atsaucās.
— Valoda… — sāka tas, kurš bija ģitārista brālis, bet vecākais literāts viņu pārtrauca:
— Pie velna valodu! — viņš iebļāvās, kraudams sev uz šķīvja salātus. — Lietas būtība nav valodā. Vecais uzrakstījis sliktu, bet saistošu romānu. Tev, blēdi, ir novērošanas spējas. Un no kurienes tas viss rodas! Nekādi nebūtu gaidījis, bet.,. saturs!
— M-jā, saturs…
— Tieši saturs, — vecākais literāts kliedza, uzmodinādams aukli, — vai tu zini, ko prasa? Nezini? Aha! Tur jau tā lieta!
Viņš piemiedza aci un tanī pašā laikā iemeta. Pēc tam ~ apskāva mani un noskūpstīja, saukdams:
— Tevī ir kaut kas nesimpātisks, tici man! Man tu vari ticēt. Bet es tevi mīlu. Mīlu, sitiet kaut nost! Viņš, blēdis, ir veikls! Urķīgs cilvēks!… Kas? Ko? Vai jūs pievērsāt uzmanību ceturtajai nodaļai? Ko viņš saka varonei? Redziet nu!…
— Pirmkārt — kas tie tādi par vārdiem? — es taisījos teikt, viņa familiaritātes saērcināts.