Vienā vakarā es nolasīju apmēram ceturto daļu no sava romāna.

Sievas no lasījuma kļuva tik miegainas, ka mani sāka mocīt sirdsapziņa. Bet žurnālisti un literāti izrādījās iz­turīgi ļaudis. Viņu spriedumi bija brālīgi patiesi, diezgan bargi un, kā tagad saprotu, taisnīgi.

—  Valoda, — klaigāja literāts (tas, kurš izrādījās draņķis), — galvenais — valoda! Valoda nekur neder.

Viņš izdzēra lielu glāzi degvīna, norija sardīnīti. Es ielēju viņam otru. Viņš to izdzēra, uzkoda desas gabalu.

— Metafora! — iesaucās uzkodis.

—  Jā, — godbijīgi apstiprināja jaunais literāts, — va­loda nabadzīga.

Žurnālisti nesacīja neko, bet līdzjūtīgi māja ar galvu, iemeta. Dāmas ar galvu nemāja, nerunāja, kategoriski at­teicās no speciāli viņām nopirktā portvīna un dzēra deg­vīnu.

—   Kā gan lai tā nebūtu nabadzīga, — vecākais literāts sauca, — metafora nav suns — lūdzu ņemt to vērā! Bez tās iznāk pliki! Pliki! Pliki! Atcerieties to, vecais! .

Vārds «vecais» katrā ziņā attiecās uz mani. Es sastingu.

Projām iedami, norunāja atkal pie manis atnākt. Un pēc nedēļas bija no jauna klāt. Es nolasīju otru porciju. Vakaru vainagoja tas, ka vecākais literāts pavisam ne­gaidot un pret manu gribu sadzēra ar mani tubrālības un sāka mani saukt par Leontjiču.