—  Tu mani vispirms noskūpsti, — vecākais literāts sauca, — negribi? Lūk, tūdaļ var redzēt, kas tu par biedru! NēN , brāl, tu neesi vienkāršs cilvēks!

—   Protams, nav vienkāršs! — otra šķirtene viņam pie­balsoja.

—   Pirmkārt… — es atkal saniknots iesāku, bet nekas no tā neiznāca.

—   Nekāds «pirmkārt», — pavecais sauca, — tevī ir ieperinājies Dostojevska gars! Jā-a! Nu, labi, tu mani ne­mīli, dievs tev to piedos, es uz tevi ļaunu prātu neturu. Bet mēs visi tevi patiesi mīl.am un vēlam labu! — to teik­dams, viņš rādīja uz ģitārista brāli un otru — man nepa­zīstamu sarkansejainu cilvēku, kurš ieradies atvainojās par nosebošanos, paskaidrodams, ka bijis Centrālajās pir­tīs. — Un es tev saku, kā ir, — vecākais literāts turpi­nāja, — jo esmu radis visiem mest taisnību acīs, — tu, Leontjič, ar šo romānu labāk nekur nerādies. Iedzīvosies nepatikšanās, un mums, taviem draugiem, nāksies ciest, par tavām mokām domājot. Tici man!JZs esmu cilvēks ar lielu, rūgtu pieredzi. Pazīstu dzīvi! Nu, lūk, — viņš ap­vainoti iesaucās un ar žestu aicināja visus par liecinie­kiem, — paskatieties — glūn uz mani vilka acīm. Tā ir pateicība par manu atsaucību! Leontjič, — viņš tā iespie­dzās, ka aukle aiz aizkara uztrūkās no lādes, — saproti! Saproti, ka tava romāna mākslinieciskās vērtības nav tik lielas (šinī brīdī no dīvāna puses atskanēja maigs ģitāras akords), lai tādēļ tu ietu uz Golgātu. Saproti!