— Jel saproti, saproti, saproti! — ģitārists patīkamā tenorā iedziedājās.
— Paklausies, ko es tev teikšu, — pavecais sauca, — ja tu mani tūlīt nenobučosi, piecelšos, aiziešu, pametīšu draudzīgo kompāniju, jo tu esi mani apvainojis!
Ciezdams neizsakāmas mokas, noskūpstīju viņu. Koris pa šo laiku bija labi sadziedājies, un pāri citām balsīm eļļaini plūda maigs tenors;
— Jel saproti, saproti..,
Kā kaķis izzagos no dzīvokļa, turēdams padusē smago rokrakstu.
Aukle, kurai bija sarkanas, asarojošas acis, noliekusies dzēra ūdeni virtuvē no krāna.
Nezinu, kāpēc, pastiepu auklei rubli.
— Liecieties mierā, — aukle nikni sacīja, atgrūzdama rubli, — ceturtā nakts stunda! Tās taču ir elles mokas.
Pēkšņi kori iztālēm pārkliedza pazīstama balss:
— Kur tad viņš? Aizbēdzis? Aizturēt viņu! Jūs redzat, biedri..,
Bet ar vaskadrēbi apsistās durvis jau izlaida mani ārā, un es skrēju prom neatskatīdamies.
3. n o d a ļ a MANA PAŠNĀVĪBA
— Jā, tas ir šausmīgi, — teicu pats sev savā istabā,
— viss ir šausmīgi. Gan šie salāti, gan aukle, gan pavecais literāts, gan neaizmirstamais «saproti», vispār visa mana dzīve.
Aiz logiem gaudoja rudens vējš, grabēja atrāvusies skārda loksne, pa rūtīm svītrām līda lietus. Vakaram ar aukli un ģitāru sekoja daudz notikumu, bet tie bija tik pretīgi, ka negribas par tiem pat rakstīt. Vispirms es metos pārbaudīt romānu no tā viedokļa, sak, vai to laidīs vai nelaidīs cauri.»Un noskaidrojās, ka to nelaidīs cauri. Vecākajam literātam bija pilnīga taisnība.- To, kā man likās, izkliedza katra romāna rindiņa.