Pārbaudījis romānu, notērēju pēdējo naudu, lai pārrakstītu divus fragmentus, un aiznesu tos uz kāda bieza žurnāla redakciju. Pēc divām nedēļām saņēmu fragmentus atpakaļ. Manuskripta stūrī bija uzrakstīts: «Nav piemērots». Nogriezis rezolūciju ar nagu šķērītēm, aiznesu šos pašus fragmentus uz citu biezo žurnālu un pēc divām nedēļām saņēmu tos atpakaļ ar tieši tādu pašu uzrakstu: «Nav piemērots».
Pēc tam nobeidzās kaķis. Viņš pārstāja ēst, ierāvās kaktā un ņaudēja, novezdams mani līdz izmisumam. Tas vilkās trīs dienas. Ceturtajā dienā atradu viņu kaktā nekustīgi guļam uz sāniem.
Paņēmu no sētnieka lāpstu un apraku kaķi klajumā aiz mūsu mājas. Es paliku pasaulē pilnīgi viens, bet, jāatzīstas, dvēseles dziļumos priecājos. Tāda nasta man bija nelaimīgais kustonis.
Bet pēc tam nāca rudens lieti, un man atkal sāka sāpēt plecs un kreisā kāja ceļa locītavā.
Tomēr tas nebija pats ļaunākais, pats ļaunākais bija tas, ka romāns nebija izdevies. Ja jau romāns nebija izdevies, tad tas nozīmēja, ka manai dzīvei gals klāt.