Nokalpot visu mūžu «Kuģniecībā»? Jūs taču jokojat!
Katru nakti gulēju, platām acīm skatīdamies aklā tumsā, un atkārtoju — «tas ir šausmīgi». Ja man jautātu — ko jūs atceraties par «Kuģniecībā» nostrādāto laiku? — es ar tīru sirdsapziņu atbildētu — neko.
Netīras galošas zem pakaramā, uz pakaramā kāda slapja cepure ar ļoti garām ausīm — un viss.
— Tas ir šausmīgi! — es atkārtoju, klausīdamies, kā ausīs zvana nakts klusums.
Pēc pāris nedēļām bezmiegs lika sevi manīt.
Braucu ar tramvaju uz Samotečnuju-Sadovuju, kur kādā no namiem, kura numuru es, protams, turēšu visdziļākajā noslēpumā, dzīvoja cilvēks, kam sakarā ar savu nodarbošanos bija atļauts turēt ieroci.
Kādos apstākļos mēs iepazināmies, nav svarīgi.
Iegājis dzīvoklī, atradu sa^u paziņu guļam uz dīvāna. Kamēr viņš virtuvē uz. prīmusa sildīja tēju, atvēru viņa rakstāmgalda kreiso atvilktni un izzagu no turienes brau- niņu, pēc tam padzēru tēju un braucu projām.-
Bija "ap pulksten deviņiem vakarā. Pārbraucu mājās. Viss bija kā parasti. No virtuves nāca ceptas jēra gaļas smaka, gaiteni pildīja mūžīgā, man labi pazīstamā dvinga, un tajā pie pašiem griestiem blāvoja spuldzīte. Iegāju savā istabā. No augšas uzšļāca gaisma, un tūdaļ pat istaba iegrima tumsā. Bija izdegusi spuldzīte.
— Viss pie viena, un viss pilnīgi pareizi, — es drūmi sacīju.