Iededzu kaktā Uz grīdas petrolejas plītiņu. Uz papīra lapas uzrakstīju: «Ar šo paziņoju, ka brauniņu № (numuru esmu aizmirsis), teiksim, tāds un tāds, nozagu Par- fenam Ivanovičam (uzrakstīju uzvārdu, mājas №, ielu, visu, kā nākas).» Parakstījos, apgūlos uz grīdas līdzās plītiņai. Mani sagrāba nāves bailes. Nomirt ir baisi. Tad
es iztēlojos mūsu gaiteni, jēra gaļu un veco Pela geju, padzīvojušo literātu un «Kuģniecību» un uzjautrinājos, iedomājoties, kā ar troksni lauzīs vaļā manas istabas durvis utt.
Es pieliku stobru pie deniņiem, ar nepareizo pirkstu sataustīju gaili. Šinī pašā brīdī no lejas atskanēja man ļoti pazīstamas skaņas — čerkstoši spēlēja orķestris, un tenors gramofonā dziedāja;
Vai dievs man visu atlīdzinās?
«Ak kungs! «Fausts»!» es nodomāju. «Tas nu gan ir īstā reizē. Tomēr pagaidīšu Mefistofeļa uznācienu. Pēdējo reizi. Vairs nekad nedzirdēšu.»
Orķestris zem grīdas reizēm nebija dzirdams, reizēm ieskanējās no jauna, bet tenors kliedza aizvien skaļāk;
Lāsts dzīvei, ticībai un visām zinībām!
«Tūlīt, tūlīt,» es domāju, «bet cik viņš ātri dzied …»
Tenors izmisīgi iebļāvās, pēc tam iedārdējās orķestris.
Drebošais pirksts uzgūla gailim, tai pašā mirklī mani apdullināja rībiens, sirds kaut kur iekrita, man likās, ka liesma no petrolejas plītiņas uzlidotu griestos, — es nosviedu revolveri.