Pie durvīm klaudzināja. Uzstājīgi un atkārtoti. Iegrūdu revolveri bikšu kabatā un vārgi iesaucos:

—   Ienāciet!

Durvis atvērās, un es uz grīdas aiz šausmām sastingu. Tas, bez šaubām, bija viņš. Pustumsā virs manis rēgojās seja ar valdonīgu degunu un plušķainām uzacīm. Ēnas kustējās, un man rādījās, ka zem stūrainā zoda spurojas melna ķīļbārda. Berete bija braši uzmaukta uz auss. Tiesa, spalvas trūka.

Ar vārdu sakot, manā priekšā stāvēja Mefistofelis. Tad es pamanīju, ka viņš ir mētelī un spožās, dziļās galošās un padusē tur portfeli. «Pats par sevi saprotams,» nodo­māju, «citā izskatā viņš divdesmitajā gadsimtenī nevar Maskavā rādīties.»

—       Rūdolfi, — ļaunais gars ierunājās tenorā, nevis basā.

 Viņš, starp citu, varēja arī nestādīties priekšā. Es viņu pazinu. Istabā pie manis atradās viens no ievērojamākiem tā laika literārās pasaules pārstāvjiem, vienīgā privātā žurnāla «Dzimtene» izdevējs — redaktors Iļja Ivanovičs Rūdolfi.

Es piecēlos no grīdas.

—   Vai nevarētu iedegt lampu? — Rūdolfi jautāja.