—       Diemžēl nevaru to izdarīt, — es attraucu, — jo spuldzīte ir izdegusi, bet citas man nav.

Ļaunais gars, kurš bija pieņēmis redaktora izskatu, iz­taisīja vienu no saviem vienkāršajiem trikiem — tūlīt izņēma no portfeļa elektrisko spuldzīti.

—       Vai jūs vienmēr nēsājat sev līdzi spuldzīti? — es brīnījos.

—       Nē, — gars drūmi paskaidroja, — vienkārši sagadī­šanās— es nupat biju veikal?.

Kad istabā kļuva-gaišs un Rūdolfi novilka mēteli", es veikli novācu no galda zīmīti ar atzīšanos revolvera zā­dzībā, un gars izlikās, ka nav to manījis.

Apsēdāmies. Brītiņu klusējām.

—       Jūs esat uzrakstījis romānu? — Rūdolfi beidzot bargi jautāja.

—   Kā jūs to zināt?

—   Ļikospastovs sacīja.

—       Redziet, — es ierunājos (Ļikospastovs ir tas pats padzīvojušais literāts), — patiešām, es … bet… ar vārdu sakot, tas ir slikts romāns.

—  Tā, — gars noteica un vērīgi paskatījās manī.

Pēkšņi izrādījās, ka viņam nekādas bārdas nav. Tā bi­jusi ēnu rotaļa.

—   Parādiet! — Rudolfi-pavēloši sacīja.

—   Nekādā ziņā, — es attraucu.

—   Pa-rā-diet! — Rūdolfi noskaldīja pa zilbēm.

— Cenzūra nelaidīs cauri….

—   Parādiet!

—       Tas, redziet, ir rakstīts ar roku, bet man ir slikts rokraksts, «o» burts iznāk kā vienkāršs stabiņš, bet…