Un tad es pats nemaz nemanīju, kā manas rokas atvēra atvilktni, kur atradās sasodītais romāns.
— Ēs saprotu ikvienu rokrakstu tikpat labi kā druku, — Rūdolfi paskaidroja; — tas ir profesionāli… — Un burtnīcas jau atradās viņam rokās.
Pagāja stunda. Es sēdēju pie plītiņas, sildīdams ūdeni, bet Rūdolfi lasīja romānu. Pa galvu man jaucās pulka domu. Vispirms domāju par Rūdolfi. Jāsaka, ka Rūdolfi bija lielisks redaktors un ietikt viņa žurnālā skaitījās gods un slava. Man vajadzēja priecāties par faktu, ka redaktors ieradies pie manis kaut vai Mefistofeļa izskatā. Bet, no otras puses, romāns varēja viņam nepatikt, un tas būtu apbēdinoši… Turklāt es jutu, ka pašnāvība, pārtraukta pašā interesantākajā vietā, tagad vairs nenotiks un tātad jau no rītdienas es atkal atradīšos nepatikšanu virpulī. Būtu vajadzējis piedāvāt tēju, bet man nebija sviesta. Vispār galvā bija putra, kurai bez tam vēl jaucās klāt velti nozagtais revolveris.
Rūdolfi pa to laiku rija lappusi pēc lappuses, un es velti pūlējos izdibināt, kādu iespaidu romāns uz viņu atstāj. Rūdolfi seja nepauda pilnīgi neko.
Kad viņš pārtrauca lasīšanu, lai notīrītu aceņu stiklus, es pie jau izteiktajām muļķībām pievienoju vēl vienu:
— Bet ko par manu romānu saka Ļikospastovs?
— Viņš saka, ka šis romāns nekur nederot, — Rūdolfi vēsi atbildēja un pāršķīra lappusi. («Rau, kāds draņķis tas Ļikospastovs! Viņš vis neatbalsta draugu, bet…» — utt.)