Ļoti vēlētos ar Jums iepazīties, kā arī parunāt par kādu noslēpumā turamu lietu, kas varētu Jūs visnotaļ interesēt.
Ja Jums ir laiks, man būtu liels prieks tikties ar Jums Neatkarīgā Teātra Mācību skatuves telpās'trešdien pulksten četros.
Ar sveicienu K. Ilčins.»
Vēstule bija rakstīta ar zīmuli uz papīra, kuram kreisajā stūrī uzdrukāts:
«Ksaverijs Borisovičs Iļčins, Neatkarīgā Teātra Mācību skatuves režisors.»
Iļčina vārdu redzēju pirmo reizi, nezināju, ka pastāv Mācību skatuve. Par Neatkarīgo Teātri biju dzirdējis, zināju, ka tas ir viens no izcilākajiem teātriem, bet nekad nebiju tur savu kāju spēris.
Vēstule mani ārkārtīgi ieinteresēja, it īpaši tāpēc, ka es vispār toreiz nekādas vēstules nesaņēmu. Es, tā sacīt jāsaka, esmu neievērojams laikraksta «Kuģniecība» līdzstrādnieks. Tolaik dzīvoju sliktā, bet atsevišķā istabā septītajā stāvā Sarkano vārtu rajonā pie Homutovas aklās ieliņas.
Un tā es gāju, elpodams atvilgušo gaisu un prātodams par to, ka negaiss var uznākt atkal, tāpat arī par to, kādā kārtā Ksaverijs Iļčins uzzinājis par manu eksistenci, kā viņš mani atradis un ko viņam no manis vajag. Bet, lai domātu cik ilgi domādams, pēdējo apstākli saprast nespēju un galu galā paliku pie domas, ka Iļčins grib mainīt ar mani istabu.