Protams, vajadzēja aizrakstīt Iļčinam, lai nāk pie manis, ja viņam ar mani darīšanas, bet jāteic, ka kaunējos no savas istabas, tās iekārtas un dzīvokļa kaimiņiem. Vispār esmu savāds cilvēks un no ļaudīm drusku baidos. Iedomājieties — Iļčins ienāk un ierauga dīvānu, bet mēbeļdrāna pārplēsta, un ārā rēgojas atspere, spuldzei virs galda abažūrs no avīzes, apkārt snaikstās kaķis, un no virtuves skan Annuškas lamas.
Iegāju pa kaltiem čuguna vārtiem un ieraudzīju bodīti, kur sirms cilvēks tirgojās ar krūšu nozīmītēm un aceņu ietvariem.
Pārlēcis pār duļķainu, izsīkstošu straumīti, atrados dzeltenas celtnes priekšā un nospriedu, ka šī ēka celta sen, sen, kad ne rhanis, ne Iļčina vēl pasaulē nebija.
Melna plāksnīte ar zelta burtiem vēstīja, ka šeit atrodas Mācību skatuve. Iegāju iekšā, un tūdaļ man aizšķērsoja ceļu maza auguma cilvēks ar bārdiņu, tērpies svārkos ar zaļām zīmotnēm.
— Pie kā jūs, pilsoni? — viņš aizdomīgi jautāja un izplēta rokas, it kā gribēdams ķert vistu.
— Man jāsatiek režisors Iļčins, — teicu, pūlēdamies, lai mana balss skanētu augstprātīgi.
Cilvēks manu acu priekšā pilnīgi- pārvērtās. Viņš nolaida rokas gar sāniem un liekuļoti pasmaidīja.