— Ksaverijs Borisovičs? Tūlītās. Esiet tik laipns — mētelīti. Vai kalošiņu nav?
Cilvēks paņēma manu mēteli tik saudzīgi, it kā tas būtu dārgs baznīcas tērps.
Kāpdams augšup pa čuguna kāpnēm, redzēju bareljefus ar ķiverotiem karavīriem profilā un bargiem šķēpiem zem tiem un senlaicīgas Holandes krāsnis ar režģiem, nospodrinātiem līdz zeltainam mirdzumam.
Eka klusēja, nekur neviena nebija, tikai cilvēks ar zīmotnēm nāca aiz manis, un, atpakaļ pagriezies, redzēju,
kā viņš izrāda man klusas uzmanības, padevības, mīlestības un prieka zīmes tālab, ka esmu ieradies un ka viņš, kaut gan iet aiz muguras, tomēr vada mani, ved mani turp, kur atrodas vientuļais, noslēpumainais Ksaverijs Borisovičs Iļčins.
Pēkšņi satumsa, holandietes zaudēja savu taukaino, bālgano spīdumu, tumsa uzkrita negaidot — aiz logiem atkal brāzmoja negaiss. Es pieklaudzināju pie durvīm, iegāju un puskrēslā beidzot ieraudzīju Ksaveriju Bori- soviču.
— Maksudovs, — teicu ar pašcieņu. Pēkšņi kaut kur tālu aiz Maskavas debesis pāršķēla zibens, uz mirkli ar fosforisku gaisinu apgaismodams Iļčinu.
— Tad tas esat jūs, godājamais Sergej Leontjevič! — Iļčins, viltīgi pasmaidījis, sacīja.
Un tad, apņēmis ap viduci, Iļčins novilka mani uz tāda paša dīvāna kā manā istabā — pat atspere no tā rēgojās ārā turpat, kur manējam, — tieši vidū.
Vispār līdz pat šai dienai nezinu, kas tā bija par istabu, kurā notika liktenīgā tikšanās.