Lieta tāda, ka, kalpodams «Kuģniecībā» par necilu korek­toru, es šo savu amatu ienīdu un pa naktīm — reizēm līdz rītausmai — savā mansardā rakstīju romānu.

Iecere radās reiz naktī, kad pamodos pēc bēdīga sapņa. Sapnī man rādījās dzimtā pilsēta, sniegs, ziema, Pilsoņu karš… Pa sapņiem man garām aizslīdēja mēms putenis, bet pēc tam uzradās vecas klavieres un līdzās tām cil­vēki, kuru vairs nav šai pasaulē. Sapnī mani pārsteidza mana vientulība, man kļuva sevis žēl. Un es pamodos

vienās asarās. Iededzu noputējušo spuldzīti, kas karājās virs galda. Tā apgaismoja manu nabadzību — lēto tint­nīcu, nedaudzās grāmatas, žūksni vecu avīžu. Kreisie sāni no atsperes sāpēja, sirdi sagrāba bailes. Jutu, ka tūdaļ pie galda nomiršu, nožēlojamās nāves bailes mani paze­moja tiktāl, ka es iestenējos un satraukti skatījos apkārt, meklēdams pret nāvi palīdzību un aizstāvību.