Un šo pa­līdzību es atradu. Klusām ieņaudējās kaķis, ko kādreiz biju pievācis kādā pievārtē. Dzīvnieks uztraucās. Pēc mirkļa viņš jau tupēja uz avīzēm, skatījās uz mani apa­ļām acīm, jautāja, kas noticis.

Pelēcīgais, izkāmējušais dzīvnieks vēlējās, lai nekas ne­notiktu. Patiesi, kas gan baros šo veco kaķi?

— Tā.ir neirastēnijas lēkme, -*- skaidroju kaķim. — Tā manī ir jau ieperinājusies, tā attīstīsies un aprīs mani. Bet pagaidām vēl var dzīvot.

Māja gulēja. Paraudzījos pa logu. Piecos stāvos neviens logs nebija apgaismots, sapratu, ka tā nav māja, bet daudzstāvu kuģis, kas peld zem nekustīgām, melnām de­besīm. Mani iepriecināja doma par kustību. Es nomieri­nājos, nomierinājās arī kaķis, aizvēra acis.

Tā es sāku rakstīt romānu. Aprakstīju miegaino puteni. Pūlējos attēlot, kā zem spuldzes ar abažūru spīguļo kla­vieru sāni. Tas man nepadevās. Bet es iespītējos.

Dienā centos pēc viena — tērēt iespējami mazāk spēku savā piespiedu darbā. Darīju to mehāniski, tā, lai tas ne­nodarbinātu galvu. Izmantoju katru izdevīgu gadījumu, lai no dienesta aizietu it kā slimības dēļ. Man, protams, neticēja, un mana dzīve kļuva nepatīkama. Bet es visu pacietu un pamazām iekaisu. Gluži kā nepacietīgs jau­neklis gaida tikšanās stundu, tā es gaidīju nakti.