Nolā­dētais dzīvoklis tikmēr nomierinājās. Es piesēdos pie galda .., Ziņkārīgais kaķis notupās uz avīzēm, bet romāns viņu pārlieku nesaistīja, un viņš pamanījās pārsēsties no avīžu lapas .uz aprakstītās lapas. Un es saķēru viņu aiz čupra un noliku savā vietā.

Reiz naktī pacēlu galvu un nobrīnījos. Mans kuģis ne­kur nepeldēja, māja stāvēja uz vietas, un bija pavisam gaišs. Spuldzīte neko neapgaismoja, bija pretīga un uz­mācīga. Es to nodzēsu, un šķebīgā istaba nostājās manā priekšā rītausmā. Pa asfaltēto pagalmu zaglīgā, klusā gaitā staigāja dažādas krāsas kaķi. Katru burtu uz papīra varēja saskatīt bez kādas spuldzes.

—  Ak dievs! Tas ir aprīlis! — es iesaucos, nez kāpēc izbijies, un lieliem burtiem uzrakstīju: «Beigas».

Beigas ziemai, beigas puteņiem, beigas aukstumam. Pa ziemu biju pazaudējis savus nedaudzos paziņas. Stipri noplucis, saslimis ar reimatismu un kļuvis drusku mežo­nīgs. Taču skūties skuvos katru dienu.

Par to visu domādams, izlaidu kaķi pagalmā, pēc tam atgriezos un aizmigu — kā liekas, pirmo reizi pa visu ziemu —, gulēju bez sapņiem.

Romāns ilgi jālabo. Jāizsvītro -daudzas vietas, simtiem vārdu jāaizstāj ar citiem. Liels, bet nepieciešams darbs!

Tomēr mani pārvarēja kārdinājums, un, izlabojis pir­mās sešas lappuses, atgriezos pie ļaudīm. Es ielūdzu viesus. Starp tiem bija divi žurnālisti no «Kuģniecības», darba cilvēki tāpat kā es, viņu sievas un divi literāti. Pirmais — jaunākais — pārsteidza mani ar to, ka nepār­spējami veikli rakstīja stāstus, bet otrais bija pieredzējis pusmūža cilvēks, kurš, tuvāk iepazīstoties, izrādījās šaus­mīgs draņķis.