Pirmajā sērijā bija paredzēts stāstīt par dzīvnie­kiem, kas mīt kalnos un klinšainās krastmalās, turklāt mēs vēlējāmies akcentēt, ka gan jūras krasts, gan klintis pie tā ir atsevišķas zonas, kuras apdzīvo atšķirīgi dzīvi radījumi.

Runā, ka kontrasti esot noderīgi. Mēs nudien izbaudījām kontrastu. Pametām svelmē mirgojošo Nimu, pametām Pro- vansas "Punch and Judy" nazālos akcentus un lidojām uz Britu salu vistālāko ziemeļu galu - Unstas salu Šetlendā, kur gaiss bija maigs, ne siltāks par tikko slauktu pienu, un kurā izruna tik neskaidra kā kameņu maigā zumēšana.

Pēc parastā neaprakstāmā jucekļa, kas neizbēgami rodas, kad plānošanu uztic ekspertiem - ceļojuma aģentiem -, mēs pēkšņi apjēdzām, ka lidojam pāri maigi pasteļzaļai ainavai un, jau mazliet atvēsuši, nolaižamies uz Aberdīnas ar gudronu klātās šosejas. Tur mēs satikāmies ar uzņemšanas grupu. Ope­rators Kriss bija maza auguma drukns, bārdains virs, kurš ra­dīja ap sevi absolūtas kompetences gaisotni un izskatījās kā nācis no ilustrācijas kādā brīnišķīgā "Rūķu grāmatā". Skaņu operators Braiens ar tumšajiem, cirtainajiem matiem un izcili eleganto ārieni vairāk atgādināja bankas pārvaldnieku kaut kur Pendžā vai Surbitonā nekā cilvēku, kurš gatavs uz vēdera gulēt krūmos un brīnumainā kārtā gūstīt dabas radītās skaņas.