Tā zvēroja saules nežēlīgajā speltē, un ikkatrā kroņa stūrītī un plaisiņas ēnā smagi dvašoja un plātīja knābjus baloži. No koka uz koku elsdami vilkās suņi, no mēlēm tiem strūkliņām tecēja baltas slienas. Lielajās, plankumainajās pla­tānās, kas auga abpus bulvāriem, nerimtīgi skanēja cikādes. Kafejnīcās glāzēs saliktais ledus kusa acu priekšā. Cik karsts bija? Pietiekami, lai arēnas smiltīs uzceptu vērsi. Pietiekami, lai Jardin de la Fontaine dīķos izvārītu olu. Pietiekami, lai uz jeb­kuras Nimas mājas jumta varētu grauzdēt maizi - vismaz

mums tā šķita. Ēnā temperatūra sakāpa līdz simt grādiem un vēl augstāk, ķermenis likās darināts no mitras gumijas - smir­dīgs un neciešams. Sidnejs Smits [4] reiz žēlojies - esot tik karsts, ka griboties novilkt miesu un sēdēt vienos kaulos. Mēs sapra­tām, kā viņš juties.

Pilsētas nomalē, kur sākās sažuvusi gariga [5] , mēs centāmies uzskaistināt savu namu. Sienas bija apdauzītas, kārniņi noņemti, durvis izgāztas. Šajā karstumā bija grūti strīdēties un pārliecināt mūrniekus, galdniekus un santehniķus, kad paši bijām svelmes pārņemti, noreibuši un pārguruši no neauglīga­jiem pūliņiem dzīt karsto gaisu cauri plaušām. Tajā brīdī pa­dzirdējām, ka visi "Dabaspētnieka - amatiera" uzņemšanai nepieciešamie kontrakti ir parakstīti un nekavējoties jāsākas filmēšanai.