Kriša asistents - glīts puisis, vārdā Deivids, - mani zināmā mērā šo­kēja. Nākdams cauri lidostas zālei, viņš izskatījās tikai par mata tiesu no nervu sabrukuma un vēl krietni sirgstam ar svētā Vita deju. Šķita savādi, ka puisis ar tik nelāgu kaiti iecelts par opera­tora palīgu. Tikai vēlāk, kad Deivids bija pienācis tuvāk, es atklāju, ka viņš austiņās klausās kaut kādu cilšu mūziku un pie- dejo ritmā līdzi; mana līdzjūtība pret cietēju strauji aprāvās.

Aberdlna bija skaista, jauka pilsēta ar svinīga izskata mā­jām, kuru pelēkie šīfera jumti atsauca atmiņā bītlu frizūras; gar ielu malām ierīkotas platas rožu dobes, puķu milzīgās, zīdaini maigās, daudzkrāsainās ziedlapiņas priecēja gan aci, gan nāsi. Mani ielīksmoja, ka nokļūšana īstajā laikā Šetlendā bija saistīta ar sarežģījumiem un tāpēc mums nācās no Aberdīnas lidot uz Lerviku - salas tālāko dienvidu punktu -, lai tad ar mikrobu- siņu dotos uz Unstu, pa ceļam divas reizes kā saldēdienu iz­baudot braucienu ar prāmi.

Pirmo pārsteigumu sagādāja krāsas. Tās bija tik maigas, it kā viss zaļais un brūnais būtu klāts ar kritu, lai tādējādi pada­rītu toņus blāvākus un pievilcīgākus; zemie mākoņi izskatījās gluži kā pelēkas un gaiši brūnas aitu vilnas kušķi, kas saķēru­šies dzīvžogos un ērkšķu puduros.