Klijkaijas ir tik prasmīgas jūraslaupltājas, ka ir pat zināmi gadījumi, kad tās noķērušas jūras kraukli aiz spārna gala, lai piespiestu palaist vaļā savu lomu. Klijkaijas ēd pilnīgi visu un neatsakās pat aplaupīt putnu mazuļus - vienalga, vai tie ir jūras kraukļi vai kairas, turklāt nobauda arī to olas un pašus putnēnus.
Mēs turpinājām ceļu; aitu bari atgādināja krējuma kunkuļus uz zaļā velēnu galdauta, virs galvas spoži mirdzēja saule. Bijām silti saģērbušies, lai būtu pasargāti no Šetlendas salām raksturīgā bargā klimata, tāpēc tagad svīdām un vilkām nost mēteļus un puloverus. Drīz vien nogāze kļuva kraujāka un zem mums parādījās Atlantijas okeāns, zils kā genciānu ziedi. Visapkārt šaudījās akmeņčakstītes, viņu pēcpuses, dancojot mums pa priekšu, uzplaiksnīja kā mazas, baltas uguntiņas. Divi kraukļi, melni kā sēru lentes, lēni lidoja gar klints malu un sērīgi sakraucās. Augstu debesīs sastindzis trīsinājās cīrulis un skaļi, gari trellināja savu brīnišķīgo dziesmu. Ja krītošā zvaigzne spētu dziedāt, tā noteikti vīterotu kā cīrulis.
Drīz mēs nonācām pie klints kores. Lieli, gludi, zili viļņi apmēram sešsimt pēdu zemāk triecās pret krastu un spraucās starp akmeņiem kā baltu krizantēmu dobes.