Gaisu pieskandi­nāja bangu krākšana un tūkstošu tūkstošiem jūras putnu klai­gas, kuri kā sniegputenis virpuļoja gar klintīm. Prāts mulsa no tāda daudzuma. Simtu simtiem jūras kraukļu, trīspirkstu kaiju, ziemeļu orkānputnu, Austrumatlantijas kormorānu, lielo alku, kaiju, klijkaiju, desmitiem tūkstošu Atlantijas strupiķu. Vai tie­šām jūra spēj nodrošināt pietiekami daudz zivju, lai pabarotu šo kakofoniski trokšņojošo spārnainu armiju un viņu neskaitā­mās ģimenes, kas bija noklājušas klinšu sienas?

Klints malā, kur zeme pietiekami mīksta rakšanai, bija At­lantijas strupiķu īpašā vieta. Te viņi ar spēcīgajiem knābjiem un nagiem raka savas alas. Atlantijas strupiķi simtiem tupēja klints malā un gandrīz vai ļāva sev kāpt virsū; tikai tad tie lai­dās prom, strauji sizdamies spārniem un nostiepuši aiz sevis pēdas kā mazas, oranžas galda tenisa raketes. Zaļās klinšu malas noklāja simtiem šo komisko, gāzelīgo putnu, kuri tupēja, taisni izslējušies, un likās valkājam glītu, melnbaltu smokingu un milzīgu, oranžsarkani svītrainu karnevāla degunu knābja vietā; aina šķita kā ieskats klaunu konferencē. Lai skatu padarītu vēl smieklīgāku, daudzi putni bija tikko atgriezušies no tāljūras zvejas (Atlantijas strupiķi lido pēc zivīm pat trīssimt kilometrus tālu), un viņu košie knābji bija pilni ar ņurņikiem.