Zivtiņas bija rūpīgi sakārtotas visgarām knābim un nokārās abās pusēs kā ūsas. Visneparastākais bija tas, ka ņurņiki knābjos bija novietoti glīti viens otram līdzās kā sardīnes bundžā. Kā putni pamanās zivis saķert un vēl tik pedantiski sakārtot, tas nudien uzskatāms par neparastu varoņdarbu.

Tālāk klints malā mēs satikām divus vīrus, kas nodevās ār­kārtīgi dīvainai nodarbei - Atlantijas strupiķu zvejai. Zināju, ka nomaļos zemes nostūros ļautiņi kļūst īpaši ekscentriski, taču nekad vēl nebiju redzējis kaut ko tamlīdzīgu. Apsēdušies zemē, viņi lēni šļūca uz klints malu, kur sapulcējušies svinīgā izskata putni piesardzīgi vēroja cilvēku tuvošanos. Vienam no vīriem rokās bija garš miets ar cilpu galā. Noskatījis kādu At­lantijas strupiķi, viņš uzmanīgi līda tam tuvāk, rūpīgi manev­rējot ar cilpu, līdz dabūja to ap vienu no putna oranžajām kā­jām un tad putnu, kurš plivināja spārnus un ķērca, parāva uz savu pusi. Tiklīdz medījums bija sasniedzams, otrs vīrs to sa­grāba. Es nodomāju, ka šādi izturēties pret putniem nudien ir dīvaini. Tomēr vēlāk, kad piegājām tuvāk, es ieraudzīju, ka vīri ap putnu kājām apliek gredzenus. Šie gredzeni ir Atlantijas strupiķu pases jeb identifikācijas kartes. Ja kāds atrod slimu vai beigtu putnu, vai vienkārši noķer to tīklā, gredzens vēstī, kad un no kurienes putns nācis. Attiecībā pret putniem tā ir tāda kā bi­rokrātija, taču paplašina mūsu zināšanas par jūras putnu noslē­pumaino dzīvi tālu no piekrastes, kamēr vairošanās sezona vēl nav iestājusies.