Abi rezervāta darbinieki mums stāstīja, ka uz Hermanesa klints ligzdojot simt tūkstoši Atlantijas strupiķu un tos iespējams apgredzenot tikai vairošanās sezonā, kad putni uzturoties piekrastē. Viņi pasniedza man noķerto Atlantijas strupiķi, lai es ar to rokā varētu teikt "kameras uzrunu", komentētu šo putnu dzīves īpatnības. Ļoti drīz atklāju, ka Atlantijas strupiķi varbūt izskatās komiski un mazliet plānprātīgi, taču lieliski prot sevi aizstāvēt. Es paņēmu vienu rokās diezgan nevērīgi, un resnais, kā bārdasnazis asais knābis acumirklī sagrāba manu īkšķi kā liels žurku slazds, vienlaikus putna asie nagi (gluži kā kaķim) saskrāpēja manu roku skrandās. Pabeidzis savu stāstāmo, es jutos vairāk nekā priecīgs palaist vaļā kareivīgo ekrāna zvaigzni un ļaut, lai Lī sniedz pirmo palīdzību manām saplosītajām rokām.
- Un nu, kad šis Atlantijas strupiķis man gandrīz izgāzis zarnas, - es vērsos pie Džonatana, - kādus pārsteigumus tu vēl esi man pietaupījis?
- Tagad kāpsim lejā, - Džonatans atbildēja.
- Kurā vietā? - es noprasīju.
- Tepat, - viņš teica, norādīdams uz klints malu, kas, ciktāl es spēju novērtēt, veidoja spēju krauju pret jūru sešsimt pēdu zemāk.