- Bet tu taču teici, ka tur ir taka, - es iebildu.
- Ir jau ari, - Džonatans apgalvoja. - Ja pienāksi tuvāk malai, tu to ieraudzīsi.
Juzdams vēderu raujamies čokurā, es piesardzīgi piegāju pie klints malas. Starp zāles puduriem lejup līkumoja tikko manāma stldziņa - izskatījās, it kā kaut kad, sensenos laikos, pa klints sienu lejup būtu steberējis ieskurbušu kazu bars, lai nodotos dievs vien zina kādām alkoholiskām orģijām.
- Tu to sauc par taku? - es apvaicājos. - Ja es būtu kalnu kaza, varbūt tev piekristu, bet neviens sievietes dzemdēts cilvēks pa to lejā netiks.
Kamēr es runāju, Kriss, Deivids un Braiens ar smagajām mugursomām plecos pagāja man garām un nozuda lejup pa rē- gaino taku.
- Lūk, - Džonatans teica, - nekādas vainas. Vienkārši nomierinies. Es gaidīšu lejā. - Viņš cēlā gaitā bezrūpīgi nosoļoja lejup pa pilnīgi stāvo klints sienu. Mēs ar Lī pavērāmies viens otrā. Es zināju, ka ari viņu moka bailes no augstuma, tomēr ne tik lielā mērā kā mani.
- Vai mūsu līgumā ir minēts kaut kas par kāpšanu no klintīm? - es vaicāju.
- Droši vien sīkajā drukā, - Lī skumīgi noteica.
Noskaitījuši īsu lūgsnu, mēs sākām kāpienu.
Dažādās pasaules malās daudzkārt bijuši gadījumi, kad mani pārņēmušas bailes, bet šī kraujā klints bija visšausminošākais, ko jebkad tiku piedzīvojis. Pārējie