Nākamajā mirklī abi zēni saķērušies jau valstījās smiltīs, plēsdamies kā divi kaķi,— kādu minūti plūca un raustīja viens otru aiz matiem un drēbēm, spieda un skrāpēja viebis otram degunu, apklādami sevi ar putekļiem un slavu. Beidzot jūklis guva noteiktu apveidu, kaujas dūmakā iznira Toms, sēdēdams jāšus uz svešā zēna un dauzīdams viņu ar dūrēm.
— Bļauj: diezgan!— viņš sauca.
Zēns tikai centās atbrīvoties. Viņš raudāja — galvenokārt no dusmām.
— Bļauj: diezgan!— Un Toma dūres turpināja dauzīt zēnu.
Beidzot svešais izdvesa neskaidru:
—'iezgan!
Toms viņu palaida vaļā un noteica:
— Tagad tu esi dabūjis mācību. Un nākamo reizi labi apskaties, ko tu gribi izmuļķot.
Svešais zēns aizskrēja, purinādams putekļus no drēbēm, elsdams un sprauslādams, šad tad atskatīdamies, kratīja galvu un draudēja nākamo reizi ar Tomu izrēķināties, kad viņu nogrābšot.
Toms atbildēja ar skaļām nievām un gāja prom uzpūties kā gailis. Tiklīdz; viņš bija pagriezis muguru, svešais zēns, paķēris akmeni, svieda to un trāpīja Tomam starp lāpstiņām, tad metās bēgt kā antilope. Toms dzinās nodevējam pakaļ līdz viņa mājām un tā noskaidroja, kur zēns dzīvoja.
Viņš kādu laiku nostāvēja sardzē pie vārtiem, aicinādams ienaidnieku nākt ārā, bet tas tikai pie loga vaibstījās un izaicinājumu noraidīja. Beidzot iznāca ienaidnieka māte un nosauca Tomu par ļaunu, samaitātu, rupju zēnu, un pavēlēja viņam aiziet. Toms aizgāja, bet izteicās, ka šo puiku viņš paturēšot acīs.