Uzausa sestdienas rīts, un daba šai vasaras dienā bija gaiša un spirgta, un dzīvības pārpilna. Ik sirdī skanēja dziesma, un, ja sirds bija jauna, tad tās melodija plūsmoja pāri lūpām. Visas sejas bija līksmas un soļi spārnoti. Ziedēja baltās akācijas, un ziedu smarža vēsmoja gaisā.

Kārdifa pakalns, kas slējās viņpus pilsētiņas, krāšņi zaļoja un, būdams krietni tālu, izskatījās kā Apsolītā zeme: pasakains, mierīgs un aicinošs.

Toms iznāca uz ielas, nesdams spaini ar balto krāsu un garu otu. ļViņš aplūkoja sētu, un prieks viņā apdzisa. Dziļa grūtsirdība uzmācās viņa dvēselei. Trīsdesmit jardu gara un deviņas pēdas augsta sēta. Dzīve šķita tukša un viņa esamība smaga nasta. Nopūzdamies viņš iemērca otu krāsā un pārvilka ar to pār augšējo dēli; atkārtoja šo kustību divas reizes, salīdzināja nenozīmīgo nobalsināto svītru ar sētas nepārskatāmo nekrāsoto plašumu un bezcerīgi atsēdās uz koka kastes.