— Pazūdi no šejienes!—Toms iesaucās.
— Pazūdi pats!
— Es neiešu!
— Es arī ne!
Tā viņi abi stāvēja, katrs balstīdamies uz sāniski izspertas kājas, no visa spēka grūstīdamies un viens otrā raudzīdamies naidā kvēlojošām acīm. Bet neviens nespēja gūt virsroku. Abi cīnījās, līdz sakarsa un pietvīka, tad atvilka elpu, viens otru piesardzīgi vērodami, un Toms iesaucās:
— Tu esi gļēvulis un kucēns! Es pateikšu savam lielajam brālim, un viņš»tevi nogāzīs zemē ar savu mazo pirkstiņu, un es ieteikšu viņam to izdarīt'.
— Tu domā, ka es baidos no tava lielā brāļa? Man pašam ir vēl lielāks brālis — un viņš tavējo kā nieku pārmetīs pār žogu. (Abi brāļi bija izdomāti.)
— Tie ir meli!
— Tukši vārdi, kas neko nepierāda!
Toms ar kājas lielo pirkstu novilka svītru smiltīs un teica:
— Pamēģini tikai pārkāpt tai pāri, un es tev vilkšu tā, ka tu vairs nepiecelsies. Katrs, kas to iedrošināsies, būs beigts kā muša.
Svešais zēns tūlīt pārkāpa pāri svītrai un teica:
— Tu man draudēji, tagad rādi darbus!
— Neuzbāzies man, bet labāk piesargies!
— Tu teici, ka mani piekausi, kālab tad to nedari?
— Pie joda! Par diviem centiem es tiešām tev sadošu!
Svešais zēns izņēma no kabatas divus lielus vara naudas gabalus
un zobodamies sniedza tos Tomam.
Toms izsita naudu viņam no rokas..