Pa vārtiem lēkādams izskrēja Džims ar skārda spaini rokā, dziedādams «Bufalo meitenes». Nest ūdeni no pilsētas ūdenssūkņa Tomam vienmēr bija šķitis pretīgs darbs, bet šodien tās vairs nelikās tik nepatīkams. Viņš atcerējās, ka pie sūkņa vienmēr sapulcējas daudz ļaužu. Baltie, mulatu* un nēģeru zēni un meitenes tur vienmēr gaida savu*kārtu, atpūšas, maina rotaļlietas, strīdas, kaujas un plosās. Viņš atcerējās arī, ka Džims ar ūdens spaini mēdz atgriezties tikai pēc stundas, lai gan sūknis atrodas nepilnus simtpiecdesmit jardus no mājām,— un parasti kāds vienmēr aiziet viņam pakaļ.
Toms teica:
— Paklau, Džim,—es atnesīšu ūdeni, ja tu mazliet pabalsināsi sētu.
Džims pakratīja galvu un atbildēja:
— Nevaru, māster* Tom. Vecā misis teica, lai es ejot pēc ūdens un neapstājaties, un nedauzoties ne ar vienu. Viņa teica, ka māsters Toms mani gan aicināšot balsināt sētu, bet tad lai es tikai ejot tālāk un darot savu darbu, balsināšanu viņa pati pārbaudīšot.
— Nebēdā par to, ko viņa saka, Džim. Tā viņa vienmēr runā. Dod šurp spaini, es būšu prom tikai vienu minūti. Viņa to nemaz neuzzinās.
— Ai, es nedrīkstu, māster Tom. Vecā misis man noraus galvu. Nudien noraus.