— Viņa\ Viņa pat nespēj nevienu nopērt — dažreiz iesit kādam pa galvu ar uzpirksteni, un vai kāds no tā baidās — pasaki man? Viņa runā, briesmīgi draudēdama, bet vārdi taču nenodara sāpes, ja vien viņa neraud. Džim, es tev došu marmora bumbiņu. Es tev došu baltu stikla bumbiņu.
Džims sāka šaubīties.
— Baltu bumbiņu, Džim, Tā labi ripo.
. — Vai, tā ir gan varen jauka bumbiņa! Bet, māster Tom, man traki bail no vecās misis.
— Saki — ja vēlies, varu tev parādīt savu slimo pirkstu.
Mazais Džims bija tikai cilvēks — šāSds kārdinājums bija viņam
pārāk liels. Viņš nolika spaini, paņēma balto bumbiņu, noliecās pār Toma kājas pirkstu un ar lielu vērību td aplūkoja, kamēr Toms atraisīja apsēju. Nākamajā acumirklī viņš ar savu spaini un smeldzošu dibenu skrēja prom pa ielu. Toms sparīgi balsināja sētu, un krustmāte Pollija aizgāja no kaujaslauka ar tupeli rokā un uzvaras prieku acīs.
Bet Toma rosīgums nebija ilgs. Viņš sāka domāt par to, cik jauki bija iecerējis pavadīt šo dienu, un viņa skumjas pieauga. Drīz visi brīvie zēni trauksies lēkādami šeit garām visvisādos brīnišķos pārgājienos un briesmīgi viņu izsmies, tāpēc ka viņām jāstrādā,— šīs domas dedzināja kā uguns. Viņš izvilka savus dārgumus un sāka tos aplūkot — salauztas rotaļlietas, stikla un marmora bumbiņas un dažādi nieki — varbūt pietiekami, lai apmainītos ar darbiem, bet nepietiekami, lai nopirktu kaut pusstundu brīvības.