Viņš iebāza atkal kabatā šāvu trūcīgo mantību un atmeta domu uzpirkt zēnus. Sai tumšajā un bezcerīgajā mirklī viņu' pēkšņi apstaroja iedvesma. Patiesi — liela, brīnišķīga iedvesma! Viņš satvēra otu un sāka mierīgi strādāt. Sai mirklī parādījās Bens Rodžers — tieši tas zēns, no kura izsmiekla viņš visvairāk baidījās. Bens tuvojās lēkādams un šūpoda­mies—skaidri redzams, ka viņa sirds ir viegla un nodomi augstu lidojoši. Viņš ēda ābolu un laiku pa laikam stiepti, melodiski iegaudo­jās, pēc tam dobjā balsī skandēja bim-bam-bam, bim-bam-bam, jo patlaban tēloja tvaikoni.

Pienācis tuvāk, viņš palēnināja gaitu, devās uz ielas vidu, noliecās zemu uz labo bortu uņ lēni, smagi un svinīgi griezās apkārt, jo viņš atdarināja tvaikoni «Lielais Misuri» un apzinājās, ka tas brauc deviņas pēdas dziļā ūdenī. Bens bija reizē tvaikonis, kapteinis un kuģa zvans, tāpēc viņam bija jāiedomājas, ka viņš stāv uz sava klāja, dod pavēles un pats tās izpilda.

—  Stāt, ser! Kling-ling-ling!

Kustība uz priekšu gandrīz izbeidzās, un viņš lēnām tuvojās ietvei.

—  Atpakaļ! Kling-ling-ling! ^

Viņa rokas stingri izstiepās gar sāniem.

—  Kuģa pakaļgalu pagriezt pa labi! Kling-ling-ling! Cuk-čuk- čuk-čuk! '

Viņa labā roka šai laikā vēzējās plašos lokos, jo tēloja četrdesmit pēdu lielo tvaikoņa ratu.