—  Stūri pa kreisi! Kling-lifig-ling! Cuk-čuk'-čuk!

Tagad lokus veidoja kreisā roka.

—  Stop pa labi! Kling-ling-ling! Stop pa kreisi! Labo bortu lēnām uz priekšu! Stop! Arējam ratam lēnu gaitu! Kling-ling-ling! Cuk-čuk-čuk! Izsviest tauvu! Veicīgāk! Pasviediet tauvas cilpu — ko jūs tur kavējaties! Apmetiet cilpu stabam! Pievirzieties piestātnei — stāt! Apturēt mašīnas, ser! Kling-ling-ling! Sššt-šššt-šššt,— viņš atda­rināja tvaika krānu šņākoņu.

Toms turpināja balsināt sētu, neveltīdams tvaikonim nekādu uzmanību.

Bens viņā kādu laiku skatījās, tad iesaucās:

—  Hi hi! Tu esi gan dimbā, ko?

Toms neatbildēja. Viņš ar meistara aci nopētīja savu pēdējo otas triepienu, tad viegli pārvilka ar otu vēlreiz jau nobalsinātajai vietai un atkal vēroja rezultātu. Bens piestājās blakus Tomam. Ieraugot ābolu, Tomam saskrēja siekalas mutē, bet viņš neatlaidīgi turpināja savu darbu. Bens iesaucās:

—  Hello, vecais z^n! Tev jāstrādā, ko?

—  A, tas esi tu, Ben! Es nemaz nepamanīju.

—  Klausies, es eju peldēties. Tu jau laikam arī gribētu peldēties? Bet tev taču uzdots darbs! Vai ne?

Toms zēnu mirkli uzlūkoja, tad jautāja:

—  Ko tu sauc par darbu?

—  Vai tad tas nav darbs?

Toms atkal sāka balsināt sētu un nevērīgi atbildēja: