— Varbūt tas ir darbs, varbūt nav. Es zinu tikai vienu: Tomam Sojēram tas patīk.
— Ko nu pūt — tu taču negribēsi man iestāstīt, ka tev tas patīk?
Ota turpināja savu kustību.
— Vai man tas patīk? Kāpēc lai man nepatiktu? Katru dienu jau zēniem nav tādas izdevības balsināt sētu!
Tas stāvokli parādīja citā gaismā. Bens vairs negrauza ābolu. Toms skaisti vilka otu uz priekšu un atpakaļ, atkāpās, lai pārbaudītu paveikto, šur tur vēl uzlika pa triepienam — atkal kritiski aplūkoja krāsojumu. Bens vēroja katru viņa kustību, aizvien vairāk ieinteresēts un aizrauts. Beidzot viņš sacīja:
— Klausies, Tom, ļauj man arī mazliet pabalsināt!
Toms pārdomāja, gandrīz jau piekrita, bet tad izlēma citādi:
— Nē, nē. Manuprāt, tas neies, Ben! Redzi, krustmāte Pollija briesmīgi norūpējusies par šo sētu — tā ir tieši ielas pusē, saproti, ja tā būtu pagalma pusē, es neko neteiktu un arī viņa neiebilstu! Bet pret šo sētu viņa ir traki vērīga, tā jākrāso ļoti uzmanīgi. Manuprāt, tikai viens no tūkstoš zēniem, varbūt pat no divtūkstoš zēniem, varētu to nobalsināt, kā nākas!
— Nē, vai tiešām? Ļauj man mazliet pamēģināt. Tikai mazdrusciņ! Es tev gan atļautu, ja būtu tavā vietā, Tom!
— Ben, es to labprāt darītu— patiesi. Bet krustmāte Pollija . . . zini, Džims jau arī gribēja krāsot, bet viņa neatļāva. Sids arī gribēja, bet viņa arī Sidam neatļāva. Nu, vai tu saproti, kādā es esmu ķezā? Ja nu tu sāc balsināt un tev kaut kas pēkšņi misējas . . .