— Nieki, es būšu tikpat uzmanīgs kā tu. Ļauj man pamēģināt! Paklau, es tev došu sava ābola serdi.
— Labi — lai iet. Bet, Ben,— tomēr labāk ne, es baidos . . .
— Es tev došu visu ābolu.
Toms iedeva viņam otu, nepatikā savilcis seju, bet sirds dziļumos priecādamies. Un, kamēr bijušais tvaikonis «Lielais Misuri» saules karstumā strādāja un svīda, atvaļinātais mākslinieks atsēdās turpat blakus paēnā uz mucas, šūpoja kājas, šmakstinādams ēda ābolu un gudroja, kā vēl pievārēt citus vientiešus. Izdevības netrūka — ik pēc brīža garām klenderēja zēni, viņi nāca, lai Tomu izsmietu, bet palika, lai balsinātu sētu. Kad Bens jau bija galīgi nokausēts, Toms par labi saglabājušos papīra pūķi kā nākamajam piešķīra tiesības balsināt sētu Bilijam Fišeram, un, kad Bilijs nogura, šīs tiesības nopirka Džonijs Millers par beigtu žurku, kas bija piesieta auklā, lai to varētu vicināt, un tā tālāk, un tā tālāk, stundu pēc stundas.
Un ap pēcpusdienas vidu Toms vairs nebija trūcīgs zēns kā rīta pusē, bet neskaitāmu bagātību īpašnieks. Bez jau pieminētajām lietām viņam tagad piederēja divpadsmit marmora bumbiņas, salūzis blumizeris, zila pudeles stikla lauska, caur kuru varēja skatīties, no spolītes izgatavots revolveris, sabojāta atslēga, krīta gabaliņš, karafes stikla.aizbāznis, alvas zaldātiņš, divi varžu kurkuļi, sešas petardes, vienacains kaķēns, misiņa durvju rokturis, suņa kaklasiksna — tikai