nebija paša suņa —, naža spals, četras apelsīnu mizas un kāds vecs, izļodzījies loga ietvars.
Visu laiku viņš bija jauki, patīkami slinkojis daudzu zēnu sabiedrībā, un sētu klāja trīskārtējs krāsojums! Ja nebūtu pietrūcis balsināmā, viņš visus pilsētiņas zēnus iedzītu bankrotā.
Toms atzina, ka pasaule nemaz nav tik tukša. Pats to nezinādams, viņš bija atklājis svarīgu cilvēku rīcības likumu — proti, lai liktu kādam vīram vai zēnam kādu lietu ļoti iekārot, nepieciešams, lai tā būtu grūti sasniedzama.
Ja Toms būtu bijis tik liels un gudrs filozofs kā šīs grāmatas sacerētājs, viņš saprastu, ka darbs ir tas, ko liek darīt pienākums, bet rotaļa tas, ko darīt neliek pienākums. Sī atziņa palīdzētu viņam izprast, kāpēc pagatavot mākslīgās puķes, mīt kājminamās dzirnas ir darbs, bet sist ķegļus vai uzkāpt Monblānā*— tikai izprieca. Anglijā dzīvo bagāti džentlmeņi, kas vasarā ik dienas vada četrjūga karietes, likdami zirgiem noskriet divdesmit vai trīsdesmit jūdžu, tāpēc ka šī privilēģija diezgan dārgi izmaksā, bet, ja viņiem piedāvātu algu par šo izpriecu, tā tūlīt pārvērstos darbā — un viņi no braukšanas atteiktos.