Toms nostājās krustmātes Pollijas priekšā, kas sēdēja pie atvērta loga mājīgajā dibentelpā, kura reizē bija guļamistaba, ēdamistaba un bibliotēka. Glāsmainais vasaras gaiss, veldzējošais klusums, puķu smaržas un iemidzinošā bišu sanoņa bija panākusi savu — krustmāte snauda, klanīdama galvu pār savu adīkli, jo viņas vienīgais laika kavētājs — kaķis — bija iemidzis viņas klēpī. Drošības pēc brilles bija uzbīdītas uz viņas sirmajiem matiem. Viņa bija pārliecināta, ka Toms no darba jau sen aizbēdzis, un izbrīnījās, ka viņš tik bezbailīgi atkal sevi nodod viņas varā.

Toms jautāja:

—  Vai tagad varu iet rotaļāties, krustmāt?

—  Ko—jau? Cik tad tu esi paveicis?

—  Visu, krustmāt.

—  Tom, nemelo man! Es to nevaru paciest.

—  Es nemeloju, krustmāt. Viss padarīts!

Krustmāte Pollija diez kā neticēja šim apgalvojumam. Viņa izgāja pati apskatīties un būtu bijusi apmierināta, ja Toma vārdi vismaz par divdesmit procentiem izrādītos patiesi. Ieraudzījusi, ka visa sēta nobalsināta un nevis vienkārši nobalsināta, bet vairākkārt ar lielu māku krāsota un pārkrāsota un pat uz zemes bija novilkta balta svītra, viņa aiz izbrīna zaudēja valodu.

Tad viņa iesaucās: