— Savu mūžu neesmu redzējusi tādu palaidņa puiku!
'Viņa piegāja pie atvērtajām durvīm, nostājās uz sliekšņa un pārlaida skatienu pāri tomātu stādiem un velnābolājiem, kas auga v'iņas dārzā. Bet Toma nebija. Tad ar paceltu balsi, lai to varētu( tālu dzirdēt, krustmāte Pollija iesaucās:
— Ū-ū, Tom!
Aiz viņas kaut kas nošvīkstēja, viņa pagriezās īsti laikā, lai notvertu aiz svārku stērbeles mazu zēnu un neļautu tam aizbēgt.
— Te tu esi! Kā es neiedomājos par pieliekamo! Ko tu tur darīji?
— Neko.
— Neko! Paskaties uz savām rokām un savu muti. Ar ko tu esi notriepies?
— Nezinu, krustmāt!
— Bet es zinu. Ar ievārījumu, jā gan! Simtreiz esmu tev teikusi — ja tu Vēl aiztiksi ievārījumu, noģērēšu tev ādu. Padod rīksti!
Rīkste izslējās gaisā — briesmas bija neizbēgamas.
— Ai! Paskaties atpakaļ, krustmāt!
Vecā lēdija kā viesulis apsviedās un spēji parāva uz augšu brunčus, it kā tos sargādama; tai pašā mirklī zēns laidās mukt, pārrāpās pār augsto dēļu sētu un pazuda aiz tās.
Kādu brīdi krustmāte Pollija stāvēja pārsteigta, tad klusi iesmējās:
— Lai tas puika iet rata! Bet vai es tiešam nekad nekļušu gudrākā? Vai viņš šādi nav diezgan mani muļķojis, lai es vismaz šoreiz būtu pratusi piesargāties? Bet veci nelgas ir vislielākie nelgas.