Veou suni neizdresēsi — kā mēdz teikt. Ak tu mīļā debess, viņš katru dienu izgudro ko citu, un kā lai es paredzu, kas būs nākamo reizi. Acīmredzot viņš zina, cik ilgi var mani ķircināt, iekams man uznāk dusmas, un viņš zina — ja spēj manas domas kaut mirkli atkal novirzīt vai mani iesmīdināt, tad dusmas tūlīt pāriet un es nespēju viņam pat vienreiz iesist. Es tiešām neizpildu savu pienākumu pret šo zēnu — tas Kungs to zina! Kas savu bērnu mīl, tas to jfārmāca — tā rakstīts Svētajos rakstos. Es zinu, ka krāju mums abiem tikai grēkus un ciešanas. Puikā iesēdies pats nelabais, bet ko lai dara! Viņš taču ir manas nabaga mirušās māsas dēls, un sirds neatļauj viņu pērt. Katrreiz, kad ļauju viņam iziet sveikā, mani moka sirdsapziņa, un katrreiz, kad viņam iesitu, mana vecā sirds gandrīz vai lūst. So pēcpusdie.nu viņš atkal slaistīsies un neies skolā, un es vienkārši būšu spiesta rīt viņam uzdot darbu, lai viņu sodītu. Man ir tik grūti likt viņam strādāt sestdienās, kad visi zēni ir brīvi, bet viņš par visu vairāk ienīst darbu, un man taču jāizpilda savs pienākums pret viņu, citādi es šo bērnu pazudināšu.
Toms tiešām noslaistījās un negāja uz skolu, bet pavadīja dienu visai tīkami. Viņš atnāca mājās vēl tieši lkikā, lai palīdzētu mazajam nēģerēnam Džimam pirms vakariņām sazāģēt malku nākamajai dienai un saplēst skalus iekuram,— vismaz viņš atnāca tieši laikā, lai pastāstītu Džimam savus piedzīvojumus, kamēr Džims veica trīs ceturtdaļas darba.