Viņš tagad bija drošībā. Viņu nevarēja ne notvert, ne sodīt, un viņš steidzās uz pilsētas laukumu, kur, kā iepriekš norunāts, bija sapulcējušies divi zēnu «karapulki», lai dotos kaujā. Toms bija vienas armijas ģenerālis, Džo Hārpers (viņa sirds­draugs) otras armijas ģenerālis. Sie lielie virspavēlnieki uzskatīja par sevis necienīgu cīnīties kopā ar visiem — tas vairāk piederējās sīka jiem gariņiem —, viņi abi apsēdās blakus uz pakalniņa un no turienes vadīja kaujas operācijas ar pavēlēm, kuras nodeva saviem adjutan­tiem. Pēc ilgas un smagas kaujas Toma armija izcīnīja lielu uzvaru. Tad saskaitīja kritušos, apmainīja gūstekņus, vienojās par jaunu domstarpību sākumu un norunāja dienu izšķirīgajai kaujai. Pēc tam abas armijas sakārtojās ierindā un aizsoļoja, bet Toms devās mājup viens.

Iedams garām mājai, kurā dzīvoja Džefs Tečers, viņš ieraudzīja dārzā svešu meiteni — skaistu, mazu būtni zilām acīm un dzelteniem matiem, kas bija sapīti divās garās bizēs, tērpušos baltā vasaras kleitiņā un izšūtās garās biksēs. Slavas vainagotais varonis bija pieveikts bez viena vienīga šāviena. Zināmā Emija Lorensa izgaisa no viņa sirds, pat neatstādama atmiņas par sevi! Viņš bija domājis, ka mīl viņu neprātīgi, uzskatījis savas dedzīgās jūtas par pielūgsmi — un, paskat, tā ir bijusi tikai niecīga, sīka patika.