Paslepšus viņš dievinādams vēroja šo jauko eņģeli, līdz redzēja, ka tā viņu pamanījusi. Tad viņš izlikās, it kā nemaz nejustu viņas klātieni, un sāka «sevi izrādīt» ar visādiem aušīgiem, puiciskiem paņēmieniem, lai iegūtu viņas apbrīnu. Kādu laiku viņš tā ērmojās, bet pamazām, izdarot kādu ļoti bīstamu vingrojumu, viņš pašķielēja sāņus un redzēja, ka meitenē aiziet mājas virzienā. Toms piegāja pie sētas un atbalstījās uz tās noskumis un tomēr cerībā, ka viņa kādu brīdi vēl pakavēsies. Viņa brītiņu apstājās uz kāpnēm un tad tuvojās durvīm. Toms smagi nopūtās, kad viņa spēra kāju pāri slieksnim. Bet viņa seja tūlīt atplauka, jo mirkli pirms aiziešanas viņa pārsvieda pāri sētai atraitnītes ziedu.
Zēns pieskrēja pie puķes un apstājās no tās pāris pēdu atstatumā, tad pielika roku virs acīm un sāka vērot ielu, it kā būtu tur saskatījis kaut ko interesantu. Pēc tam viņš pacēla kādu salmiņu un, atliecis galvu tāhi atpakaļ, mēģināja to noturēt līdzsvarā uz sava deguna.