Tā, šurpu turpu kustēdamies, Toms virzījās aizvien tuvāk atraitnītei, līdz aizsniedza to ar kailo pēdu, lokanie kājas pirksti satvēra puķi, un viņš aizlēca ar savu dārgumu un pazuda aiz stūra. Bet tikai vienu mirkli, lai paspētu noglabāt ziedu zem svārkiem uz sirds vai varbūt uz vēdera, jo viņš labi nepārzināja anatomiju un nebija pārlieku kritisks šādos jautājumos.

Tad viņš atgriezās un kavējās pie sētas, līdz satumsa, visādi ērmodamies, bet meitene vairs nerādījās, taču Toms sevi mierināja ar cerību, ka viņa visu laiku stāv pie viena no logiem un redz, kādu uzmanību viņš tai velta. Beidzot viņš negribīgi devās mājup, un viņa nabaga galva bija pilna visvisādiem sapņu tēliem.

Ēdot vakariņas, Toms bija tik labā garastāvoklī, ka krustmāte brīnījās, «kas tam bērnam noticis». Viņš saņēma krietnu bārienu, ka apmētājis Sidu ar zemes pikām, bet, liekas, viņam par to bija maza bēda. Viņš mēģināja nočiept cukuru krustmātei tieši acu priekšā un dabūja pa pirkstiem.

— Krustmāt, Sidam tu nesit, kad viņš ņem cukuru! — Toms ie­saucās.

—  Sids tā nemoka cilvēku kā tu. Tu katru, brīdi grābtu cukuru, ja es tevi neuzmanītu.

Drīz pēc tam krustmāte izgāja virtuvē, un Sids, laimīgs savā neaizskaramības apziņā, it kā uzvaras priekā izstiepa roku pēc cukura trauka, un tas nu Tomam šķita neizturami.