Bet cukurtrauks izslīdēja Sidam no pirkstiem, nokrita uz grīdas un saplīsa. Toms iekšēji gavilēja tik ļoti, ka pat savaldīja savu mēli un klusēja. Viņš apņēmās nesacīt ne vārda ari tad, kad ienāks krustmāte, bet sēdēt pavisam klusu, līdz viņa vaicās, kas to izdarījis, tad pateikt visu un redzēt brīnumjauko notikumu, kad paraugzēns dabūs pērienu. Toms bija tik pārplūstoši līksms, ka gandrīz nespēja savaldīties, kad vecā lēdija ienāca atpakaļ un apstājās pie durvīm, acīm dusmās zibsnījot pāri brillēm.

Viņš teica pats sev: «Tūlīt sāksies!»

Nākamajā mirklī viņš jau gulēja visā garumā uz grīdas! Spēcīga roka bija atvēzēta nākošajam sitienam, kad Toms iebrēcās:

—  Pagaidi, kāpēc tu sit mani? To saplēsa Sids.

Krustmāte Pollija pārsteigta apstājās, un Toms gaidīja viņas veldzējošo līdzjūtību. Taču, atguvusi valodu, viņa teica:

—  Hm! Manuprāt, šis sitiens tev nav bijis velti. Gan jau atkal esi izstrādājis kādu citu nekaunīgu nedarbu, kamēr manis te nebija.

Tad viņas sirdsapziņa ierunājās, un viņai gribējās Tomam pasacīt kādu laipnu un mīļu vārdu, bet zēnam tad liktos, ka viņa atzīst savu vainu, un to nepieļāva disciplīna. Tāpēc viņa klusēja un smagu sirdi izgāja veikt savus mājas darbus.

Toms sapūties sēdēja kaktā un uzkurināja savas ciešanas. Viņš zināja, ka krustmāte savā sirdī ir jau nometusies viņa priekšā uz ceļiem, un šī apziņa deva viņam drūmu gandarījumu.