Viņš nekādi neizrādīs, ka ir samierinājies, un nevienu neievēros. Viņš juta ik pa brīdim sev pievērstu ilgu pilno krustmātes asaru aizplīvuroto skatienu, bet izlikās to nemanām. Toms iztēlojās, ka guļ slims, tuvu nāvei, un ka krustmāte, noliekusies pār viņu, lūdz vienu vienīgu piedošanas vārdu, bet viņš pagriežas ar seju pret sienu un mirst, šo vārdu neizteicis. Kā gan tad viņa justos? Zēns iztēlojās, kā viņu atnes no upes mājās noslīkušu, viņa cirtas ir slapjas, viņa nabaga rokas sastingušas uz mūžu un ievainotā sirds atradusi mieru. Kā tad krustmāte mestos viņam klāt, asaras aumaļām liedama, un viņas lūpas piesauktu Dievu, lai tas atdod atpakaļ mīļo zēnu, kuru viņa nekad, nekad vairs netaisni nesodīs! Bet viņš gulēs auksts un bāls, bez jebkādām dzīvības zīmēm — nabaga mazais cietējs, kura mokas beigu­šās.

Ar šīm traģiskajām iztēlēm Toms tā sakāpināja savas jūtas, ka likās — viņš tūlīt nosmaks, kaklā kāpa kamols, acis aizklāja asaru migla, un, pamirkšķinot plakstienus, asaras plūda pāri un pilēja no degungala. Viņš tā tīksminājās ar savām bēdām, ka nevarēja pieļaut, lai tajās ielauztos kāda pasaulīga jautrība vai aizskarošs prieks,— bē­das bija pārāk svētas šādām saskarsmēm; un, kad pēkšņi istabā dancodama ienāca viņa māsīca Mērija, līksma par to, ka atkal atgriezusies mājās pēc bezgala gara nedēļas izbraukuma laukos, viņš piecēlās un, tumšos sēru mākoņos ietinies, izgāja pa otrām durvīm, tiklīdz viņa ienesa dziesmu un sauli pa pirmajām durvīm.