Kāds garš baļķu plosts upē šķita viņu aicinām, viņš atsēdās uz plosta malas un vēroja straumes drūmo plašumu, vēlēdamies, kaut tūlīt varētu noslīkt, tikai pats neko nesajūtot un nepakļaujoties dabas nosacītajai nepatīkamajai slīkšanas norisei.
Tad Toms atcerējās savu puķi. Viņš to izvilka — sagumzītu un novītušu, un šis zieds vareni pastiprināja viņa drūmo svētlaimi. Toms vaicāja sev, vai viņa pažēlotu viņu, ja visu zinātu? Vai raudātu un vēlētos aplikt rokas viņam ap kaklu, lai mierinātu? Vai varbūt viņa salti novērstos — kā visa šī tukšā pasaule?
Sīs domas piepildīja viņu ar tik neizturami saldām ciešanām, ka viņš atkal un atkal pie tām atgriezās un iztēlojās šo ainu vienmēr jaukāk un citādā gaismā, līdz tā zaudēja savu pievilcību. Beidzot viņš nopūzdamies piecēlās un ienira tumsā. Ap pusdesmitiem vai desmitiem Toms gāja pa tukšo ceļu, kur dzīvoja dievinātā nepazīstamā. Viņš mirkli apstājās, bet nedzirdēja ne skaņas, svece blāzmoja aiz kāda loga aizkara otrajā stāvā. Vai dievinātā bija šajā telpā? Viņš pārrāpās pār sētu, izspraucās cauri dārza krūmiem un nostājās tieši zem apgaismotā loga.