Ilgi viņš aizkustināts raudzījās augšup, tad nogūlās uz muguras zemē, salikdams rokas uz krūtīm un turēdams tajās nabaga novītušo puķīti. Tā viņš gribētu mirt — izdzīts aukstajā pasaulē, kur viņam nav ne māju, ne jumta pār galvu, nevienas drauga rokas, kas noslaucītu no pieres nāves sviedrus, nevienas mīlas pilnas sejas, kas noliektos pār viņu, kad sāksies lielās beigu mokas. Un tā viņa ieraudzīs Tomu, kad paskatīsies pa logu priekā mirdzošajā rītā,— un, ak, vai kāda asara noritēs uz viņa nabaga nedzīvā ķermeņa un vai viņai izlauzīsies arī maza nopūta, redzot šo ziedošo, jauno dzīvību tik rupji izdzēstu, tik pāragri nopļautu?

Logs atvērās, kādas kalpones skarbā balss nozaimoja svētsvinīgo klusumu, un ūdens plūdi nogāzās pār gulošā mocekļa atliekām!

Gandrīz aizrijies, varonis sprauslādams pielēca kājās. Gaisā nošvīkstēja kāds mests priekšmets, klusa lāsta pavadīts, nošķinda plīstoši stikli, mazs, neskaidri saredzams stāvs pārlēca pāri sētai un kā bulta pazuda tumsā.

Mazliet vēlāk, kad Toms, jau noģērbies, lai dotos gultā, sveces gaismā aplūkoja savas izmirkušās drēbes, pamodās Sids; ja ari viņā radās neliela vēlme pieminēt visu notikušo, viņš tomēr pārdomāja un miermīlīgi klusēja, jo Toma acīs uzliesmoja draudi. Toms apgūlās, neapgrūtināja sevi ar vakarlūgšanu, un Sids paturēja prātā šo nolaidību.