Saule pacēlās pāri rāmajai pasaulei un staroja, it kā svētīdama miermīlīgo pilsētiņu. Pēc brokastīm krustmāte Pollija sāka ģimenes dievkalpojumu: vispirms viņa noskaitīja lūgšanu, kas balstījās uz bieziem Svēto rakstu citātu slāņiem, sacementētiem ar viņas pašas vārdu plāno kaļķu javu. No šiem augstumiem kā no Sinaja kalna* viņa nolasīja bargu nodaļu no Mozus grāmatas.

Tad Toms, kā Svētos rakstos teikts, «apjoza savus gurnus»* un devās mācīties Bībeles pantus. Sids savējos jau bija iemācījies pirms vairākām dienām. Toms sakopoja visus spēkus, lai iegaumētu piecus pantus, kurus bija izvēlējies no Kalna Sprediķa, jo īsākus viņš nekur neatrada.

Pēc pusstundas Tomam bija radies neskaidrs, Vispārējs priekšstats par šo lasāmo vielu, bet ne vairāk, jo viņa gars lidinājās pa visām cilvēku domu jomām un viņa rokas bija aizņemtas ar dažādām saistošām blakus nodarbēm. Mērija paņēma grāmatu, lai atprasītu iemācīto, un viņš raudzīja miglā atrast ceļu: