—  Svētīgi tie-e-ā . . .

—  Garā nabagie . . .

—  Jā, nabagie, svētīgi tie garā nabagie, jo viņi, viņi . . .

—  Viņiem . . .

—  Jo viņiem. Svētīgi tie garā nabagie, jo viņiem pieder debesu valstība. Svētīgi tie, kam ir bēdas, jo viņi . . . viņi . . .

—  T-a-p . . .

—  Jo viņi . . . t-a-p. Es nesaprotu, ko tas nozīmē.

—  Taps!

—  A, taps, jo viņi taps, jo viņi taps, ē-ē, taps bēdīgi, ē-ē, svētīgi, viņi taps — viņi taps, ē, viņi taps bēdīgi, jo viņi taps — nu, kas viņi taps! Kāpēc tu man nesaki, Mērij? Kāpēc tu esi tik nejauka?

—  Ak, Tom, tu nabaga stulbā galva! Es nezobojos par tevi, es to nedarīšu. Tev jāmācās viss no jauna. Nezaudē drosmi, Tom. Tu to paveiksi. Un, ja tu iemācīsies, iedošu tev kaut ko jauku. Mācies, tad tu būsi labs zēns.

—  Labi. Bet ko tu man iedosi, Mērij? Pasaki — kas tas būs?

—  Nejautā, Tom. Tu zini, ja es tev solu kaut ko jauku, tad tas būs kas jauks.

—  Skaidrs, Mērij. Labi, es iekalšu visu vēlreiz.

Un Toms «iekala visu vēlreiz»— ziņkāres un gaidāmās dāvanas mudināts, viņš mācījās ar tādu iedvesmu, ka panākumi bija spoži.

Mērija uzdāvināja viņam jaunu Barlova nazi divpadsmitarpuš centa vērtībā. Visa Toma būtne notrīsēja sajūsmā. Protams, ar šo nazi neko nevarēja griezt, bet tas bija «īsts» Barlova nazis, kaut kas neiedomājami lielisks! Tomam izdevās iegriezt dažus robus skapī, un viņš gatavojās jau apstrādāt kumodi, kad viņu aicināja ģērbties, lai ietu uz svētdienas skolu.